Iztikas minimums netiek definēts kopš 2014. gada, kad pasludināja iztikas minimuma aprēķināšanas veidus par novecojušiem un situāciju neatspoguļojušiem.
Ministru Kabineta noteikumi 2014. gadā ir pēdējie, kas identificē nabadzīgas personas ienākumu līmeni. 1991. gadā PSRS uztura institūts izstrādāja iztikas minimuma groza saturu, kurā tika noteikti 38 pārtikas produkti, kas nepieciešami personai mēneša iztikai- maize, milti, makaroni, rīsi, zivis, gaļa, piens, sviests, krējums un citi. Šajā grozā netika iekļauti tabakas izstrādājumi, alkoholiskie dzērieni un saldumi, kā arī citi pakalpojumi kā mājokļa īre, transports, medicīnas izdevumi utt. 1991. gada centieni definēt iztikas minimumu ir pēdējais oficiālais mēģinājums noteikt minimālās izmaksas mēnesī.

Šobrīd ir spēkā arī MK 30.03.2010. gada noteikumi Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” - kas paredz, ka trūcīga ģimene vai persona ir tāda, kurai ienākumi mēnesī pēdējo 3 mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 €. Tāpat arī spēkā esošs ir Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojums Nr. 619 "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu”, kas nosaka, ka tie iedzīvotāji, kuru ienākumi ir zemāki par 60% no nacionālās mediānas ienākuma, tiek uzskatīti par pakļautiem nabadzības riskam. 2020. gada 1. ceturksnī darba samaksas mediāna ir 858 € pirms nodokļu nomaksas (641 € pēc), attiecīgi:

nabadzības riska slieksnis ir 343,2 € pirms nodokļu nomaksas. Tad varbūt šis arī ir iztikas minimums - nedaudz zem minimālās algas “uz rokas”.

Latvijā otrā zemākā alga Eiropā, taču nav vadlīniju, kas nosaka iztikas minimuma aprēķināšanu

Līdz 2021. gadam paredzēts izstrādāt iztikas minimuma groza saturu, kas atbilst reālitātei un atspoguļo iedzīvotāju minimālā patēriņa vajadzības, ietverot gan pārtikas, gan nepārtikas preces, kā arī nosakot, ka tas nedrīkst būt pilnīgas nabadzības slieksnis. Šim grozam jābūt atspoguļojumam, kādi ir katras sabiedrības grupas gan objektīvie, gan subjektīvie rādītāji - viedoklis par to, kā būtu jādzīvo. Tā kā šobrīd šādu zinātniski pierādītu vadlīniju nav, kā veidojas iztikas minimums- tas ir noteiktais nabadzības riska slieksnis, minimālās alga, vai trūcīga cilvēka ienākumu līmenis?

Pēc 2020. gada Eiropas centrālās statistikas biroja pavasara datiem, Latvijā ir otrā zemākā minimālā alga Eiropas savienībā, tieši aiz Bulgārijas, taču aprēķinot maksātspēju, Latvija ierindojas pēdējā vietā starp visām Eiropas Savienības valstīm - tas nozīmē, ka minimālā alga nevar nodrošināt visas pamatvajadzības un pilnvērtīgu dzīvi. Šobrīd minimālā alga valstī ir 430 € pirms nodokļu nomaksas un to plāno paaugstināt par 70 € 2021. gadā. Ja nav papildus nodokļu atvieglinājumi (par invaliditāti, apgādājamiem), no minimālās algas, nomaksājot iedzīvotāju ienākumu nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (no 430 € attiecīgi 16,54 € un 47,30 €), minimālā alga “uz rokas” ir 366,16 €.

Centrālās statistikas pārvalde 2019. gadā nāca klajā ar datiem, kur 2019. gada nogalē minimālo algu saņēma 100 600 iedzīvotāju, jeb 12,4% visu nodarbināto Latvijā, lielākais īpatsvars novērojams valsts reģionos - Latgalē tas sasniedza 22,4%. Vislielākā sabiedrības daļa - 34,5% saņēma “uz rokas” jeb neto 450 € - 700 € mēnesī - 12,4% ir tuvu nabadzības slieksnim, taču lielākā daļa sabiedrības līdz nabadzībai var nonākt zaudējot darbu.

Vai ar iztikas minimumu iespējams izdzīvot?

COVID-19 krīze ieviesa korekcijas - 2020. gada augustā oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis pieauga līdz 10% (kamēr gadu iepriekš tas bija ap 6%). Pandēmijas seku likvidēšanai Latvijā paredzēja īpašus valsts mehānismus, lai atbalstītu COVID-19 skartās nozares uzņēmumus un darbiniekus, taču, lielākā daļa skarto uzņēmumu nespēja kvalificēties pabalstu saņemšanai (nodokļu parādu dēļ) vai izvēlējās neatbalstīt pašus neaizsargātos - darbiniekus, un izvēlējās vieglāko ceļu - tos atlaist vai algu izmaksāt par nostrādātajām stundām ( 0 stundas = 0 eiro). Tika ieviests palīdzības pabalsts bezdarbniekiem - personām, kas pēc bezdarbnieka pabalsta beigām nav spējuši atrast darba vietu. Šī pabalsta griesti tika pielīdzināti trūcīgas ģimenes vai personas ienākumu līmenim - 128,06 € apjomā, četru mēnešu garumā - pēc pabalsta beigām (2011. gadā pieņemts likums!). Ja valstī noteiktā minimālā alga ir 430 €, kurai vajadzētu atspoguļot iztikas minimumu, personai, kura oficiāli nedrīkst iegūt līdzekļus (jo ir bezdarbnieks - ja ir gabaldarbi vai projektu līgumi, pabalsts netiek saņemts), vai ir darbnespējīga, iespējams izdzīvot ar 130 € mēnesī? Drošvien, ka nē.

Papildus iespējams pieteikties trūcīgo pabalstam (GMI jeb garantētais minimālo ienākumu līmenis) - 56,91 € mēnesī darbspējīgām personām, 64,03 € nepilngadīgām personām, dažādu citu pabalstu saņēmējiem. Trūcīgo pabalsts gan iespējams tikai gadījumos, kad cilvēks oficiāli atzīts par trūcīgu, ārkārtas situācijās (kā stihiskās nelaimēs - ugunsgrēku un plūdu gadījumos) un paredzēts pamatvajadzību nodrošināšanai - ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes, izglītības apmaksai. Taču - ja nav noteikts iztikas minimums (iztikas minimuma grozs) - un, ja provizoriski šīs izmaksas ir līdzīgas minimālajai algai jeb nabadzības slieksnim (ap 350 € uz rokas) - pamatvajadzības nodrošināt ar 65 € mēnesī - kas ir 5,6 reizes mazāk kā minimālā valstī noteiktā alga - drošvien, ka nē.

Ja ņemam vērā, ka vismaz 12,4% valstī strādā un saņem minimālo algu, 34,5% saņem neto algu 450 € - 700 € apmērā un 10% no valsts iedzīvotājiem ir bezdarbnieki (no kuriem 12,4% iepriekš saņēmuši minimālo algu - un pabalsta veidā maksimāli saņem tikai līdz 90 procentiem), tad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nopietnai nabadzībai - darba zaudēšanas jeb kādu citu neparedzētu gadījumu dēļ, kā arī, valsts nepiedāvā atbalstu trūkuma cietējiem, kas atbilstu realitātei.

Ja nosakām, ka iztikas minimums ir 350 €, tas varētu būt pietiekami, lai nosegtu visas pirmās nepieciešamības vajadzības, taču nepietiekami neparedzētās situācijās, vai, lai veidotu iekrājumus.

Finanšu kapitāla tirgus komisijas pasūtītajā pētījumā 2019. gadā, Latvijas finanšu pratības indekss bija 21,7 no iespējamiem 99 punktiem. Šis indekss rodas no vairākiem mainīgajiem - cik liela ir alga, cik lielas ir ikmēneša izmaksas, kā tās tiek iztērētas, cik daudz tiek iekrāts un vai vispār veidojas iekrājumi. Ja šobrīd situācija valstī norāda uz to, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir pakļauti iespējamai nabadzībai - atbalsta sistēma nepastāv, kas pasargātu savus iedzīvotājus no finanšu problēmām un ātro kredītu izmantošanas - valsts amatpersonām ir kritiski jāvērtē dati un jānosaka, kāpēc veidojas tik daudz nabadzīgu cilvēku, kā arī jāpiedāvā iepriekš pārbaudīti risinājumi, kas ir produktīvi šādu situāciju risināšanā, jo šī brīža mehānismi nav efektīvi.

Minimālā, vidējā alga un ekonimijas modeļi citās Eiropas valstīs

Salīdzinājumam - ziemeļvalstu modelis (Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā) nosaka augstu nodokļu līmeni un attiecīgi augstu valdības sniegto pakalpojumu līmeni (veselības aprūpe, bērnu aprūpe, izglītība) un iegūtu līdzekļu novirzīšanu dažādām grupām - pensionāriem, invalīdiem, bezdarbniekiem, studentiem u.c. neaizsargātiem sabiedrības locekļiem. Ziemeļvalstu finanšu politika tiek uzskatīta par veselīgu, kā arī tās finanšu parāds ir tuvu nullei un tai ir ilgtermiņa perspektīva, kaut arī, piemēram Dānijā, minimālā alga netiek noteikta, kā arī sieviešu darbaspēka īpatsvars ir salīdzinoši augsts. Dānijā ir augsts arodbiedrību līdzdalības līmenis un koplīgumu pārklājums, kas paredz to, ka tiek pārstāvētas sabiedības intereses pieņemot svarīgus lēmumus un izveidojot likumus. Šajās valstīs ir noteikts zemākais ienākumu līmenis jeb iztikas minimums, ar kuru iespējams nodrošināt visas pamatvajadzības, izveidota sistēma, lai atbalstītu savus iedzīvotājus gadījumos, ja darbs tiek zaudēts. Papildus finanšu palīdzība iespējama studējošiem, gados jauniem un veciem cilvēkiem, maznodrošinātajiem un trūcīgajiem. Ja par iztikas minimumu izvairās definēt un tiek piemēroti 10 gadus seni likumi, lai piešķirtu pabalstus - tas ir tikai likumsakarīgi, ka valstī ir tik daudz maznodrošinātu cilvēku.

Ņemot vērā iepriekš pieminēto, lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nav iespējams veidot finanšu iekrājumus - tāpēc tiek izmantoti pakalpojumi kā ātrie kredīti, lai mēģinātu labot ilgtermiņa finanšu problēmas.

Pretēji valsts iestāžu (šajā gadījumā PTAC un VID) uzskatam, ka zems finanšu pratības līmenis valstī ir tādēļ, ka vidējais iedzīvotājs ir lēmumnespējīgs un izvēlas iegādāties preces (kā dārgu elektroniku, automašīnas u.c. greznības, ko nevar atļauties) ar kredīta palīdzību, neizvērtējot savas iespējas aizdevumu atmaksāt, un tādēļ iekuļas virknē finansiālo problēmu, lielākā daļa aizdevumu tiek izlietoti neparedzētām izmaksām, kas saistītas ar ikdienas pakalpojumu nodrošināšanu (kā dzīvokļa īre, pārtikas iegāde, medicīnas izdevumi) darba nespējas vai kādu citu neparedzētu apstākļu dēļ.

Kredīts ar zemiem ienākumiem

Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija ir izstrādājusi vadlīnijas, pēc kurām finanšu iestāde var orientēties un piemērot atbildīgu kreditēšanas praksi. Labās prakses standarts paredz neizsniegt kredītus personām, kas iekļaujas riska grupās, standarts arī paredz dažādas kredītriska pārvaldīšanas procedūras, lai izvairītos no pārlieku liela patērētāju kredītu sloga - tāpēc aizņemties ar minimālo algu vai zemiem ienākumiem nav neiespējami.

Tāpat kā kredītreitings, liela nozīme kredīta noformēšanā un priekšnosacījumos ir oficiālo ienākumu apjoms un ja nav iespējams veltīt 40% ienākumu kredīta atmaksai, liela ir varbūtība, ka kredīts tiks atteikts. Bieži aizņēmēja vēlmes nesakrīt ar iespējām ēnu ekonomikas dēļ - sķiet, ka maksātspēja un budžets ir pietiekami liels, lai varētu samaksāt aizdevumu, taču banku interesē tikai oficiālie ienākumi (tie, no kuriem tiek nomaksāti nodokļi - alga, dividendes, autoratlīdzības u.c.), kas dod kredītiestādei pārliecību, ka aizņēmējs varēs parādsaistības nokārtot, ja darba vieta uz laiku tiks zaudēta.
Kredītvēsture saglabājas līdz pat 10 gadiem, taču parasti kredītdevējs neinteresējas par to, kas ir noticis senāk kā 2 gadus atpakaļ. Ja vēsturē ir bijusi slikta pieredze ar kredītsaistībām, taču tās ir nokārtotas, tam nevajadzētu būt par traucēkli kredīta noformēšanai šobrīd;
Ja ir kavēti maksājumi un negatīva kredītvēsture, taču, tas nav nonācis līdz parādu piedzinējiem, ir liela iespēja, ka aizdevumu ir iespējams noformēt - taču jārēķinās, ka bankas izvērtē katru gadījumu individuāli un novērtē uzticamību pēc parādu vai saistību nepildīšanas apjoma;
Parasti aizdevums tiek atteikts, ja kredīta atmaksas procesā ir iesaistījušies parādu piedzinēji vai tiesu izpildītāji (ir kredītu kompānijas, kurām ir sava parādu piedziņas nodaļa, citi algo atsevišķas sabiedrības, kas specializējas parādu piedziņā - kā SIA Arvik). Vispirms ir jānokārto šīs saistības, jo tās neļauj veidot jaunas. Šajā gadījumā aizdevumu var vienīgi iedot draugs vai radinieks;

Tāpat kā ir iespējami kredīti ar sliktu kredītvēsturi, ir iespējams noformēt kredītus ar zemiem ienākumiem - taču risks ir lielāks, ka tos aizņēmējs nevarēs atmaksāt. Lielākā daļa kredītdevēju paredz, ka kredīta atmaksai ir jāatvēl 40% no saviem ienākumiem, un, ja ienākumi ir mazi, tā var būt summa, kuru nevar veltīt kredīta atmaksai. Moni365 aicina ikvienu izvērtēt kredīta nepieciešamību, patiesās kredīta izmaksas un noformēt pašu izdevīgāko gadījumā, ja nav citas alternatīvas. Ja ir jau vairāki aktīvi kredīti, vai ir radušās grūtības tos nomaksāt, ērts rīks ir kredītu apvienošana vai pārkreditācija.

[Visi dati skatīti : piektdiena, 28. augusts, 2020.]